Viņa iegāja vedeklas un dēla istabā un ielūkojās atvilktnē. Vīramāte nevēlējās izsekot vedeklu, viņai bija īpašs iemesls.
Tamāra Petrovna piegāja pie durvīm un dzirdēja vedeklas Ļenas vedeklas soļus. Beidzot aizgājusi, sieviete nodomāja.
Viņa iegāja vedeklas un dēla istabā un ielūkojās atvilktnē. Vīramāte nevēlējās izsekot vedeklu, viņai bija īpašs iemesls. Pēc Jeļenas atgriešanās no dzemdību nama viņa bija ļoti mainījusies. Jaunā māmiņa bija kļuvusi agresīva, pēc vizītes pie ārsta nemitīgi pārskatīja kaut kādus dokumentus kumodē. Viņas mazulim slimnīcā konstatēja cerebrālo trieku, taču stāsts acīmredzami nebija par to.
Tamāra jautāja savam dēlam Artjomam, kas par lietu, bet viņš teica, ka tas viss esot Jeļenas pēcdzemdību depresijas dēļ. Tamāra neticēja depresijai, viņa nolēma pati noskaidrot, kas par lietu.
Jeļena devās uz veikalu, bet kamēr viņa atradās ārpus mājas, vīramāte nolēma uzlauzt vedeklas kumodes atslēgu. Viņa pavadīja veselu nedēļu, vācot atslēgas, lai atrastu vismaz vienu, kas derētu.
Pēkšņi viņa dzirdēja klikšķi, bet, atverot to, ieraudzīja tikai mežģīņu apakšveļu.
Kas tas – apakšbikses? Kauns. Interesanti, vai dēls zina, ko viņa valkā, – sieviete nodomāja un iesmējās.
Pēkšņi viņa ieraudzīja papīra lapiņu, kas piesaistīja viņas uzmanību. Tas bija paternitātes DNS tests. Tas uzrādīja, ka paternitāte ir 0%; sieviete neticēja savām acīm un devās uz savu istabu.
Lasi vēl: “Tu dzemdēsi tik ilgi, kamēr tiksim pie dēla” mīļākais paziņoja; Bet pēc 9 mēnešiem ģimenes dzīve sabruka
Sieviete izņēma no skapīša svētīto ūdeni un pēc redzētā apsmidzināja seju. Pēkšņi sieviete atcerējās, ka savulaik viņas dēls atvedis uz māju grūtnieci Jeļenu; māte piespieda dēlu apprecēt meiteni, jo tā bija pieņemts. Viņa nemaz nepamanīja, ka mazdēls it nemaz neizskatījās līdzīgs Artjomam.
– Kāda gan viņa maita, sieviete sacīja un zaudēja samaņu.
Viņa pamodās jau slimnīcā, dzirdot sarunas sev blakus. Tas bija dēls un Jeļena.
– Mammu, kāpēc tu mūs tā biedē? Vēl arī durvis aizslēdzi no iekšpuses, – sacīja dēls.
– Kāpēc tu viņu atvedi uz šejieni? Dzen viņu prom, es nevēlos viņu redzēt. Vai zināji, ka Petja nav tavs bērns? – sieviete vaicāja.
– Es zinu, ka tas nav mans bērns, bet tu tā nedrīksti runāt ar manu sievu. Tu atradi tikai manu DNS testu, bet neatradi Ļenas testu? Vienkārši neuztraucies, tagad galvenais ir tas, lai tev kļūst labāk. Ļena nav Petjas māte, – teica Artjoms un izgāja no palātas, lai Jeļena pati visu izstāstītu slimajai mātei.
– Kad mani atveda uz dzemdību namu, ārsti nolēma man veikt neatliekamo ķeizargriezienu, jo auglis gulēja nepareizi, tad atveda man bērnu un teica, ka viņš ir slims. Man piedāvāja atteikties no viņa, bet es teicu, ka es to nedarīšu. Blakus gulēja sieviete, viņa bija galīgi nesabiedriska, un pēc pāris dienām viņu izrakstīja, bet es paliku gulēt slimnīcā tālāk, lai mazulis pieņemtos svarā. Man sirds bija nemierīga. Kad mazuļus atveda uz barošanu, es sapratu, ka viņi ir sajaukti – sacīja sieviete un sāka raudāt.
– Ko jūs ar mani šeit sēžat? Meklējiet mūsu puisēnu, teica māte.
– Mēs aizgājām uz dzemdību namu, bet tur mūs sūta uz citām vietām, viņi neuzņemas vainu, saka, ka tā nevar būt. Mēs nezinām, ko darīt, mēs negribējām jums teikt, jums ir vāja sirds, sacīja viņa.
– Mana sirds ir vāja? Iedod man telefonu, sieviete teica.
Tamāra Petrovna piezvanīja tēva Artjoma draugam un pastāstīja par problēmu. Viņš varēja palīdzēt, jo strādāja policijā. Tamāra gribēja aizrādīt jaunajiem vecākiem par to, ka viņi var zaudēt bērnu, bet vienkārši aizgāja gulēt.
Serjoža palīdzēs, – sieviete nodomāja.
Ģimenes draugs savulaik palīdzēja savam nu jau mirušajam sievietes vīram, kam bija ģimenes problēmas. Nākamajā dienā viņš ieradās pie galvenā ārsta, kurš viņam pateica visu patiesību.
Viņš bija ļoti pārsteigts, kad rajona vadītājs viņam teica, ka viņa sieva bērnus dzemdēs parastā pilsētas slimnīcā. Taču drīz vien vīrietis visu saprata, jo viņam lika samainīt bērnus.
Viņš man iedeva naudu, bet es to neizmantoju, es to iztērēju nodaļas vajadzībām, sacīja Sergejs.
Sergejs un pieņemtā bērna vecāki devās uz mājām. Ļenai bija ļoti bail, viņa gribēja atgūt savu īsto bērnu, taču arī nebija gatava atvadīties no Petjas. Drīz pie viņas iznāca saimnieks, kurš izskatījās tā, it kā visu pagājušo nakti būtu dzēris.
Vai jūs saprotat, ko jūsu dēls nolēma? Viņam būtu viss.
Es tikai gribēju veselīgu bērnu, sacīja vīrietis.
Vai vēlaties palīdzēt savam dēlam? – sieviete dusmīgi jautāja.
Viņš ir mēms, un es nevēlos savu dzīvi saistīt ar šīs staigules slimo bērnu, sacīja vīrietis.
Zālē ienāca skaista blondīne. Jeļena atpazina savu istabas biedreni.
Ņem savu bērnu, – teica sieviete un iedeva mazuli Ļenai.
Uz mammu paskatījās mazulis ar milzīgām zilām acīm kā Artjomam.
Ak, tu mans labais, – teica sieviete.
Pazudušais dēls
Ļena pasniedza Petju mātei, bet viņa pat nepaskatījās uz viņu.
Man viņš nav vajadzīgs, viņa teica.
Ļena saprata, ka Petja ir arī viņas dēls, un viņa nevarēja vienkārši ņemt un atteikties no viņu. Viņa sāka satikties dzemdību nama speciālisti, kura sāka pieskatīt zēnu.
Kā viņu sauc? Sieviete jautāja.
Viņi viņu nosauca par Albertu, sacīja vīrietis.
Kāds Alberts. Viņš ir Vaņa, – sacīja Tamāra Petrovna.
Sieviete tiecās pēc Petjas, bet Ļena teica, ka nevēlas viņu sūtīt uz bērnu namu. Arī Tamāra arī nevēlējās atvadīties no Petjas. Viņa viņu bija ļoti iemīlējusi.
“Mēs esam pacēluši vienu bērnu, uzstutēsim kājās arī otru,” sacīja Tamāra.
Sieviete saprata, ka viņai ļoti paveicies ar vedeklu. Viņa bija uzticīga, un pats galvenais, viņa ļoti mīlēja bērnus un viņas dēlu. Kopš tās dienas viņu ģimenē viss gāja labi. Petja izrādījās vesels zēns, viņi kļūdījās diagnozē. Brāļi bija ļoti tuvi, viens otru atbalstīja it visā un vienmēr spēlējas kopā.